— Toties es nesēžu un negaidu, kad man kaut kas nokritīs no debesīm. Es tam veltu visas pūles. Es pielieku desmitreiz vairāk pūļu nekā tu.
— Tas gan laikam tiesa, — es piekritu.
— Tāpēc es reizēm paskatos apkārt, un man kļūst pretīgi. Nu kāpēc šie cilvēki nepieliek pūles, kāpēc necenšas, bet tikai gaudo?
Es neizpratnē paskatījos Nagasavam sejā.
— Bet man gan šķiet, ka visi apkārt raujas kā nolādēti, muguru neatliekuši. Vai arī es kaut ko redzu nepareizi?
— Tās nav pūles, tas ir vienkārši darbs, — īsi noteica Nagasava. — Es nerunāju par tādām pūlēm. Ar pūlēm es domāju kaut ko pamatīgāku un mērķtiecīgāku.
— Piemēram, izlemt, kur strādāsi, un ar mierīgu sirdi sākt mācīties spāņu valodu?
— Jā, tieši tā! Līdz pavasarim es būšu apguvis spāņu valodu. Angļu, vācu un franču valodu jau esmu iemācījies, itāļu valodu tūlīt pabeigšu. Tu domā, ka tas būtu iespējams bez pūlēm?
Viņš smēķēja, bet es domāju par Midori tēvu. Es domāju, ka Midori tēvs droši vien pat nespētu iedomāties, ka varētu sākt mācīties spāņu valodu televīzijas nodarbībās. Un arī tas, kāda ir atšķirība starp pūlēm un darbu, viņam noteikti nekad nebija ienācis prātā. Viņš bija pārāk aizņemts, lai par to domātu. Darba bija pāri galvai, un vēl pie meitas uz Fukušimu bija jābraukā.
Tas ir no Murakami "Norvēģu meža"